Intervija ar Irinu Košakovu

Ar Irinu iepazinos FIP tirdziņā Dominā un jau pēc dažām dienām biju viņas mājīgā salonā Blaumaņa ielā 7.

Tā kā šī bija mana pirmā intervija (redaktores amats skolas avīzē taču neskaitās, vai nē?), īsti nezināju cik veiksmīgi tā norisināsies, vai nebūs neveiklu paužu un vai Irina nenožēlos par šo eksperimentu- iedot interviju ne medijam klasiskajā vārda nozīmē :)

Man ir paveicies ar šo pirmo pieredzi.

***

Kurā mirklī radās ideja atvērt savu salonu?

Īstenībā tas viss jau ir sācies bērnībā, jo man vienmēr ir paticis šūt, adīt. Pirms vairākiem gadiem atvērām ateljē Artilērijas ielā, kur strādājām ar individuāliem pasūtījumiem. Man vienmēr it paticis stādāt ar trikotāžu, dziju, zīdu, angoru, kašmiru.

Un tad es sapratu, ka līdz 50 gadu vecumam noteikti jāatver arī savs salons- uzstādīju sev tādu mērķi. Un te man ļoti palīdzēja mans vīrs, kas iedrošināja, deva to pārliecību, ka man viss varētu sanākt, un arī darīja pavisam konkrētas lietas, protams, lai salons tiktu atvērts.

Šajā mirkli man radās jautājums- kāpēc šī skaistā sieviete runā par 50 gadu vecumu? Jo viņa nemaz neizskatās pēc tādas, kurai tas jau tuvotos. Paši redziet bildē! Bet nu prasīt par vecumu nebūtu pareizi, protams.

Vai daudzi klienti no ateljē tagad nāk pie jums uz salonu?

Visi.

Pastāstiet par savu komandu. Kas ir tie cilvēki, kas dara šo visu iespējamu?

Kā jau teicu, ļoti lielu atbalstu man dod mans vīrs. Bet viņš salonā ikdienā nestrādā, te man visvairāk palīdz mana meita. Viņai ir biznesa administrācijas izglītība, kas noteikti palīdz virzīt biznesa komerciālo pusi. Viņai arī, kā jau citas paaudzes pārstāvei, ir sava atšķirīga gaume, kas noteikti ievieš kolekcijās un atsevišķos apģērbos kaut-ko savu, par ko es varbūt nebūtu iedomājusies.

Meita ir atbildīga par PR, kontaktiem ar ārzemju klientiem un partneriem. Turklāt ir ļoti ērti, ka viņa gandrīz visu laiku pavada salonā- viņai ir klasiskais S izmērs, man savukārt, ir klasiskais M. Tā mēs arī esam topošiem modeļiem divi dzīvie manekeni :)

Salona direktore arī ir svarīgs cilvēks šajā mehānismā. Man ļoti simpatizē fakts, ka viņai patīk tas, ko viņa dara, viņai patīk strādāt ar apģērbiem. Viņa arī ir tas cilvēks, ka izšķir kāda apģērba likteni, ja mēs ar meitu esam nonākušas strupceļā :)

Mūsu komandā strādā 6 šuvējas un 4 trikotāžas meistari. Katram no šiem cilvēkiem ir savs profils. Piemēram, man ir meistare, kas strādā tikai ar zīda dziju- viņa izcili pārzina kā šis materiāls var uzvesties, kā tas “nosēžas”. Cita, piemēram, strādā tikai ar mohēru, kuram, savukārt, ir pavisam cits “raksturs”. Viss, ko darām, ir roku darbs.

Īstenībā savu komandu šādā sastāvā biju komplektējusi ļoti ilgi, jo ir ārkārtīgi grūti atrast talantus, kas tajā pašā laikā var būt arī profesionāļi. Ja cilvēkam ir dotības, viņš var būt nedisciplinēts, piemēram. Bet ir paveicies ar maniem kolēģiem. Arī šajos grūtajos laikos, kurus apzīmē ar “k” vārdu, kuru negribu pat saukt, neesmu šķīrusies ne no viena no viņiem un tagad, kad ir izlaidumu laiks un pasūtījumu ir ļoti daudz, ik pa laikam domāju, ka netraucētu atrast vēl kādu. 

Ja salīdzināt to, ko darījāt pašā sākumā ar to, kas tiek ražots tagad, jūtat stipru atšķirību?

(smejas) Noteikti! Mainās mani uzskati, gaume, līdz ar to tas, ko taisīju pirms vairākiem gadiem, šķiet tāds... savāds. Ir lietas, kuras nekad neatkārtošu. Piemēram, strādāt ar kažokādu ir ārkārtīgi sarežģīti, turklāt finansiāli neizdevīgi.

Pirmsākumos ļāvu savai fantāzijai ņemt virsroku pār komerciju. Bet diezgan ātri sapratu, ka tā nevar- jāmāk sabalansēt, drēbēm ir jābūt valkājamām.

Vai bieži esat apmierināta ar sava darba rezultātu?

Bieži, jā. Savādāk laikam nebūtu turpinājusi to darīt. Ja par atsevišķiem apģērbiem šaubos, tad nolieku tos otrajā zālē un izpārdodu ar atlaidi :)

Vērtēšanas kritēriji ir ļoti vienkārši- pirmkārt ar rezultātu ir jābūt apmierinātai man pašai. Otrkārt man ir ļoti svarīgs mūsu “padomes” viedoklis- tas, ko pateiks meita un salona direktore, es viņām uzticos. Nu un svarīgi ir arī cik ātri modelis tiek pārdots. Ja 3 dienu laikā tas notiek, es uzskatu, ka visu esmu darījusi pareizi.

Kā rodas idejas par nākamo kolekciju par konkrēto apģērbu?

Idejas jau vienmēr ir man apkārt. Tās ir manas fantāzijas, kas nāk no filmām, braucieniem, teātra izrādēm. Pat tas aukstums, kas šogad turējās tik ilgi, it īpaši kad bija laiks taisīt pavasara kolekciju modes skatēm Melngalvju namā un Rīgas domē, stipri ietekmēja rezultātu- kolekcija bija siltos spilgtos toņos.

Ļoti labs iedvesmas avots ir izstādes. Piemēram, nesen biju izstādē Florencē, kurā prezentēja jaunus šķiedras veidus, ekoprodukciju. Uzzināju, ka dziju taisa no to aitu vilnas, kas ēd ekoloģisku pārtiku, dzīvo nepiesārņotā vidē. Protams, tas viss ietekmē dzijas kvalitāti. Uzzināju arī par jaunākām audumu krāsām, kuru izgatavošanas izmanto dažādu koku mizu. Izrādās tā dod ļoti lielu toņu spektru! Tas viss ideāli atbilst manai koncepcijai- izgatavot kvalitatīvas drēbes no ekskluzīviem, ekoloģiskiem materiāliem.

Protams, es sekoju tendencēm, ļoti labi orientējos galveno modes namu pēdējās kolekcijās- te man palīdz internets, Fashion TV, mūsu prese.

Un kas no pasaules slaveniem dizaineriem visvairāk ietekmē jūsu radošo procesu?

Divi paši svarīgākie ir Karls Lagerfelds- it īpaši man patīk tas, ko viņš Chanel modes namā dara pēdējo 3 gadu laikā. Viņam līdzīgo nav. Kā arī mani fascinē Alberta Ferretti. Viņa ir izcila kleitu meistare un, kā jūs redzat, manā salonā arī dominē tieši kleitas.

Protams, es vienmēr ar interesi vēroju to, ko dara Sonia Rykiel, jo viņai arī kolekcijās ir daudz trikotāžas. Iedvesmo mani arī Prada un tas, ko dara Missoni.

Šie ir arī brendi, ko valkājat pati?

Feretti- jā. Bet pārsvarā tomēr nēsāju savus apģērbus. Ja iepērkos, tad daru to Milānā- tas ir labs veids kā apvienot nepieciešamību atjaunot garderobi ar šīs brīnišķīgās pilsētas pameklējumu. Milānā man jau ir savi iemīļotie veikaliņi, kurus noteikti vienmēr apmeklēju.

Ja jums tagad būtu iespēja atvērt pirmo butiku ārzemēs, tas notiktu Milānā?

(smaida) Gribētos jau, protams. Bet tur ir jāizcieš milzīga konkurence, tur apgrozās pavisam citas naudas summas, publika arī ir pavisam savādāka. Bet ja sapņoju par kaut-ko tādu, tad jā, tā būtu Milāna.

Mēs ar jums iepazināmies FIP tirdziņa, kas notika tirdzniecības centra Domina, ietvaros. Kā jums veicās šajā pasākumā?

Precīzi tā, kā biju paredzējusi- neko daudz pārdot neizdevās, bet tie, kas par mūsu salonu vēl nebija dzirdējuši, tagad zina, kas mēs tādi esam. Es esmu pateicīga par šo iespēju.

Bet ja tā pavisam godīgi, es baidos no tirdzniecības centriem. Pēc saviem klientiem redzu, ka viņiem ir svarīga salona atmosfēra, tas, ka te ir tik mājīgi, ka var atnākt, palūgt padomu, pajautāt kādu aksesuārus var piemeklēt pie tā, ko viņi nopērk pie manis. Tirdzniecības centrā šāda iespēja izzūd.

Bet man, kā vienmēr, ideju ir pilna galva. Kādreiz gribētos īstenot sporta trikotāžas apģērbu kolekciju- to gan varētu tirgot tirdzniecības centros. Pagaidām tam nav laika, bet kādreiz es noteikti piepildīšu visus savus sapņus.

***

Tāda bija mūsu saruna ar dizaineri. Man personīgi ļoti patika tas, ko viņa dara- es dievinu trikotāžu, to varu valkāt visās dzīves situācijās un jebkurā gadalaikā- ir tikai jāatrod atbilstošais apģērbs. 

Šajā džemperī biju iemīlējusies! Tas ir uzadīts pēc spirāles tehnoloģijas, bez nevienas šuves. Mīksts, pietiekoši biezs un smags, lai uz ķermeņa, lai kā tas kustētos, kristu tā kā vajag. Šādas mantas, ar savu ideju, tehnoloģiju un neatkārtojamību, padara cilvēkus ne tikai par sava darba mīlētājiem, bet arī par profesionāļiem.

Irinas Košakovas mājas lapa: http://www.koshakova.com/